Meklēšana

Baterijas celtniecība tika sākta 1914. gadā. Tā bija papildu baterija, tāpēc tā nebija iekļauta jūras cietokšņa sākotnējā plānā, un vairākas reizes tika mainīts ieroču veids. Galu galā tur uzstādīja četrus 120 mm “Vickers” lielgabalus. Lai aizsargātu lielgabalu pozīcijas, virs lielgabaliem tika izveidots 200 m garš un 10–20 m plats smilšu valnis, kuru pārklāja ar betonu. Hindu bija vienīgā baterija Hījumā, ko izmantoja kaujas operācijās Tagalahes desanta laikā 1917. gada 12. oktobrī. Pēc īsas savstarpējas apšaudes ar vācu karakuģiem krievu artilēristi metās bēgt, atstājot bateriju neskartu. Vācu karaspēks nosūtīja karavīru desanta vienību iekšzemē, lai tā uzspridzinātu baterijas lielgabalus. Viens no vācu karakuģiem, kas apšaudīja Hindu bateriju, bija “Bayern” — karakuģis ar lielāko tonnāžu, kāds jebkad iebraucis Igaunijas ūdeņos.

Baterijas radiosakaru staciju pārveda uz Emmasti un izmantoja kā tautas namu (to nojauca 20. gadsimta 80. gados). Vēl 1937. gadā bija saglabājušies lielgabalu stobri un citas lielākas detaļas. Mūsdienās joprojām ir apskatāma pirmā un otrā lielgabalu platforma, bet pārējās divas atrodas lauku sētā aiz žoga. Trešais lielgabalu krāteris ir piebērts ar zemi, un tur ir uzcelta jauna ēka ar skatu uz jūru, bet no ceturtā lielgabala ir palikusi tikai saplaisājusi betona platforma. No divām pretgaisa aizsardzības lielgabalu platformām ir saglabājusies viena (simts metrus pansionāta virzienā ceļa labajā pusē). Neviena ēka nav palikusi neskarta.

Holokausta upuriem veltītais memoriāls atrodas netālu no Klogas mazpilsētas.

Pirmais piemineklis šeit tika uzsliets 1951. gadā, bet tas būtībā godināja padomju ideoloģiju un īsti nebija veltīts holokausta upuru piemiņai. Pēc Igaunijas ebreju kopienas lūguma 1994. gadā pieminekļa plāksnes tika nomainītas, lai pareizi norādītu upuru etnisko izcelsmi. Klogā notikušās masu slepkavības 50. atceres gadadienā 100 metrus no pirmā pieminekļa tika atklāts piemineklis 1941.–1944. gadā nogalinātajiem Igaunijas ebrejiem. 2005. gadā atklāja trešo pieminekli, kas veltīts Klogas koncentrācijas nometnē mirušo vai nonāvēto ebreju piemiņai.

Memoriāls tika atjaunots 2013. gadā, lai visus trīs pieminekļus iekļautu vienotā ansamblī, un tika atklāta Igaunijas Vēstures muzeja brīvdabas izstāde “Klogas koncentrācijas nometne un holokausts”.

Klogas koncentrācijas nometni 1943. gadā izveidoja Vācijas režīms. Tā bija spaidu darbu apakšnometne, kas ietilpa Igaunijas Vaivaras koncentrācijas nometņu kompleksā. 1944. gada 19. septembrī notika viena no lielākajām masu slepkavībām Vācijas okupētajā Igaunijā: tuvojoties Sarkanajai armijai, tika nonāvēti visi nometnē turētie ebreji (kopskaitā ap 2000 cilvēku).

Paplakas pulks. Bārta - Dienvidi, Bārta - Ziemeļi. Cilvēka un dabas iedarbības rezultātā bāze ir iznīcināta. Ēkas atpakaļ paņem mežs, Raķešu transportēšanas auto un pašu raķešu angāri ir nojaukti. Iznīcināts arī sakaru centrs un demontētas lielākā daļa metāla starta platformu. 

Bārtas pagastā, pēc oficiālās informācijas, atradās šādas padomju armijas daļas:

49028 - 279. BKF jūras spēku raidcentrs

25026, 49393 - BKF 30. kuģu raķešu un kodollādiņu noliktavas

49281 - sakaru daļa

20480 - 523. sakaru centra apakšvienība

1994. gadā atstājot Latviju (Pēdējie militāristi, kas no Latvijas izveda Bārtas raķešu bāzes iekārtas, Liepājas ostu atstāja 1994. gada 31. augustā.), iesniedza Krievijas federācijas Ziemeļrietumu karaspēka grupa. Apsekojot Bārtas raķešu bāzes terititoriju, uzgājām arī ballistiskās raķetes R-5M (8K51M) (NATO klasifikācija - SS-3 Shyster) starta laukumus ar tiem blakus novietotiem komandbunkuriem. Raķetes R-5M (8K51M) ar kodollādiņiem ir pirmās, ko okupācijas karaspēks 1954. gadā izvieto Latvijā, Liepājas rajona Bārtas mežā. Ar PSRS Aizsardzības ministrijas 1985. gada 2. jūlija (!) lēmumu nr. 700-330 karaspēka daļai nr. 42341 (50. raķešu armija Smoļenskā, k/d 55135) Bārtas mežā iedala 2 623 hektārus zemes. Tur izvieto 117. raķešu pulka divus divizionus. Katrā divizionā 4 raķetes. 1959. gada 18. septembrī armija pieprasa vēl 385,25 ha pieciem objektiem Bārtas Brienampurva tuvumā. Grants bāzes būvēšanai un angāru apbēršanai un maskēšanai vesta no netālā Krūtes karjera. No Bārtas pagasta Kalnāju, Placēnu, Purviču, Zemturu, Purvu, Knīpupju, Mazturu, Birzmaļu mājām izdzen zemniekus. Arhīva dokumentos uzrādītie zaudējumi par 8 saimniecību likvidēšanu ir tikai 154 711 rubļi. Visas bāzu konstrukcijas uz Bārtu vestas tikai naktī, lai neviens neredzētu. Bet Bārtas pagasta iedzīvotāji gan vienmēr zinājuši: kad armijnieki sāk greiderēt ceļus, tad jau kaut ko vedīs.1968. gadā Bārtas virszemes starta raķešu divizionus izformē. Modernizētās šahtu raķetes (R-12 un R-14) Bārtā neizvieto, jo objekts atrodas purvainā teritorijā.

Atrodas Daugavas kreisajā krastā starp Rīgas HES – Jaunjelgavas (P85) un Bauskas – Aizkraukles (P87) ceļiem. Tā rietumu nogāzi šķērso t.s. Degumu ceļš. Ļoti izteikta reljefa forma – 84 m vjl., kas Pirmā un Otrā Pasaules kara laikā bijusi stratēģiski nozīmīga vieta Daugavas kreisā krasta frontes līnijā. Ierakumu pozīcijas aptver pauguru no trīs debespusēm (izņemot tā dienviddaļu), bet paugura plakums un nogāzes ir izrobotas ar dažāda lieluma bedrēm, kas labi redzamas gan dabā, gan LIDAR kartēs. No austrumu puses Priežu kalnu ieskauj dziļā Radžu strauta grava. Priežu kalns ir jāaplūko kā lielāka militāra “kompleksa” (no abiem 20. gs. pasaules kariem) sastāvdaļa: 0,8 km ziemeļaustrumos no tā atradās Otrā Pasaules kara laikā vācu armijas būvētais tilts pāri Daugavai (krastos saglabājušies balsti), 1,3 km austrumos no tā – Āmurkalnā – bija uzbūvēts “flakturms”, bet 6 km attālajā Taurkalnē – Jelgavas – Krustpils dzelzceļa stacija ar Otrā Pasaules kara laika munīcijas glabātuvi (pēc nostāstiem), bet nepilnu kilometru dienvidos – Pirmā Pasaules kara laika Vecluiku brāļu kapi. Līdz Priežu kalna virsotnei var nokļūt pa nelielu ceļu, kas aizved līdz mobilo sakaru tornim. No ziemeļu virzienā izcirstās meža stigas labi redzama Daugavas ieleja. Nepārtrauktā ierakumu līnija (var izsekot dabā un LIDAR kartēs), kas apjož Priežu kalnu, turpinās vairāk kā 9 km garumā rietumu – ziemeļrietumu virzienā līdz pat Enkurnieku – Lāčplēša ceļam. Priežu un Smilšu kalna (2,9 km dienvidrietumos no Priežu kalna) apkaime ir piemērota vieta pārgājieniem.

Šis piemineklis atrodas Ala ciemā Tõrvas pašvaldībā, uz zemes, kas agrāk bija Taagepera muižas daļa. To veido obelisks, kas sākotnēji bija plāksne kāpnēs, ar pakāpienu cokolu (oriģināls ar trim pakāpieniem), kas uzstādīts uz pakāpienveida pamatnes. Obeliska priekšpusē ir iegravēts teksts "GODS KRITIEJIEM", zem tā ir Brīvības krusta un 1918.-1920. gadu attēlojums. To veidojis Tõrvas akmeņkalis Ričards Tomings. Piemineklis tika atklāts 2. septembrī. 1934. gads.

Tas tika nojaukts 1940. gada oktobrī.

Gadiem vēlāk akmeņkalim Elmāram Klingam tika piešķirts plints, kurā bija ierakstīti kritušo vārdi. Viņš sazinājās ar vietējiem iedzīvotājiem un saņēma uzdevumu atjaunot pieminekli. Tas tika no jauna atklāts 1990. gada 12. maijā.

Šis piemineklis ir veltīts somu karavīriem un Ziemeļu pulka dēlu virsniekiem, kuri cīnījās Paju kaujā. Piemineklis ir izgreznots ar brūna granīta plāksni, kurā igauņu un somu valodā rakstīts "Cēls centiens mūžīgi spīdēs laika bēguma un bēguma laikā", un tas atrodas Paju muižas parkā pie lielākā Paju kaujas pieminekļa. Somijas valdība palīdzēja organizēt aptuveni 2300 somu brīvprātīgo izvietošanu valstī. Šim nolūkam viņiem bija jāpamet dienests Somijas aizsardzības spēkos. Viņu ierašanās 1919. gada janvārī bija būtisks pagrieziena punkts Neatkarības cīņās.

Iecere izveidot šo piemiņas vietu radās Oto Megi, un to īstenot palīdzēja viņa biedrs Heino Kerde. 2001. gadā Megi Kerdlas pašvaldībai iesniedza lūgumrakstu par pieminekļa uzstādīšanu Otrā pasaules karā Hījumā kritušajiem kareivjiem. Pieminekļa meta (rasējuma) autori ir tēlnieks Elo Līvs un arhitektes Marisa Kerge un Kadri Kerge. Par skulptūras modeli tika izvēlēts Mareks Vainumē no Kerdlas.

Granītā ir iekalti kopumā 685 vārdi. Tie visi ir Hījumā kritušie kareivji neatkarīgi no tā, kādu mundieri viņi valkāja. Turpretim bronzas skulptūras mundieri uzreiz var atpazīt — jauneklis valkā igauņu formastērpu un ir noņēmis no galvas vācu armijas ķiveri. Šis ir Igaunijā vienīgais piemineklis, kas veltīts visiem Otrajā pasaules karā kritušajiem neatkarīgi no puses, kurā viņi karoja.

Pieminekli atklāja 2012. gada 25. maijā.

Šis piemineklis atrodas Valjalas baznīcas pagalmā. To veidoja Antons Õunapuu. Piemineklis Brīvības cīņās kritušo Valjalas pagasta karavīru piemiņai tika atklāts 1923.gada 24.jūnijā. 1944.gada rudenī (citi avoti vēsta, ka 1947.gada septembris) tas tika saspridzināts gabalos. Jaunā pieminekļa arhitekts bija A. Mänd. Piemineklis no jauna tika atklāts 1993. gada 23. jūnijā.

Sākotnējā dizainā tika veiktas noteiktas izmaiņas. Dolomīta piemineklis veido uz pakāpienveida cokola uzstādītu obelisku, ko vainago karnīzes cepure. Tā virsotnē atrodas dolomīta Brīvības krusts.

Trīs kvadrātkilometru platībā uz šīs salas Tallinas līča ziemeļaustrumos ir ierīkots plašs krasta aizsardzības bateriju tīkls un trīs kilometrus garais šaursliežu dzelzceļš. Šie objekti ir celti pirms Pirmā pasaules kara, lai papildinātu nocietinājumus, kurus pēc Pētera Lielā pavēles sāka būvēt 18. gadsimtā. Aleksandra Ņevska baterijas celtniecība tika sākta 1915. gadā. 180 metru augstās betona konstrukcijas abos galos atradās barbeti, un uz katra no tiem atradās divi 12 collu lielgabali. 1918. gadā pēc Igaunijas neatkarības pasludināšanas krasta aizsardzības pienākumu pārņēma Igaunijas jūras spēki. Par Aegnas nozīmi Igaunijas krasta aizsardzībā liecina tas, ka aktīvākajā laikā uz salas bija izvietota puse no kareivjiem, kuri dienēja Jūras spēku cietokšņa divīzijā. Esošā infrastruktūra ļāva vietējiem iedzīvotājiem pašiem sagādāt sev iztiku ziemā, jo jūras satiksme nereti bija traucēta. Pēc Otrā pasaules kara Padomju Jūras spēku Baltijas kara flotes Gaisa aizsardzības nodaļa, kurā ietilpa ap 100 jūras kājnieku, bija dislocēta Aegnas salā līdz 1957. gadam. Jauna pretgaisa baterija, kas sastāvēja no četrām betonētām aizsargpozīcijām, izvietotām ar 45 metru intervālu, tika uzcelta blakus Aleksandra Ņevska baterijas prožektoru bunkuram salas ziemeļrietumu daļā. Tur uzstādīja 40 mm “Bofors” lielgabalus, kurus iepriekš izmantoja Igaunijas bruņotie spēki. Tā kā Igaunijas krasta līnija padomju laikā bija slēgtā zona, ieceļot Aegnas salā atkal tika atļauts vien 20. gadsimta 60. gados. Uz salas joprojām ir skaidri redzamas dažādu militāro periodu atstātās pēdas.

Tahkunas rajonā atrodas 12 collu krasta aizsardzības baterija no Pirmā pasaules kara un 130 collu krasta aizsardzības baterijas no Otrā pasaules kara.

Tā kā sākotnējos plānos pirms Pirmā pasaules kara uz salām nebija paredzēts izvietot baterijas, 12 collu krasta baterijas celtniecība kara laikā notika steigā un pēc vienkāršotiem rasējumiem. Tahkunā tika pabeigta tikai apmēram desmitā daļa no betonēšanas darbiem. Četri lielgabali ir novietoti pa pāriem, un attālums starp lielgabaliem ir 64 m.

Igaunijā tika uzbūvētas trīs 180 mm krasta aizsardzības baterijas ar diviem torņiem, un viena no tām atrodas Hījumā. Tahkunas baterija Nr. 316 sastāvēja no diviem 180 mm divstobru lielgabalu torņiem MB-2-180. Aptuveni 500 m uz ziemeļiem no lielgabaliem tika uzbūvēts divstāvu pazemes vadības centrs ar diviem ieejas tuneļiem (85 m un 38 m). Vadības centra griesti veidoti kā bruņu kupols ar skata lūku.

Tahkunas 130 mm krasta aizsardzības baterija tika izveidota 1941. gadā. Tahkunas baterijas ēkas joprojām ir samērā labā stāvoklī. Munīcijas noliktavās blakus lielgabalu blokiem ir saglabājušies rezerves lādiņu plaukti. Tie atrodami arī munīcijas noliktavās aiz lielgabalu pozīcijām.

Lehtmas baterija, kuras būvniecību pabeidza 1916. gadā, atradās 3 km attālumā no Lehtmas ostas Tahkunas virzienā, un tur atradās četri 6 collu Kanē tipa lielgabali uz koka platformām. Trīs lielgabalu pozīcijas joprojām var identificēt — vienam ir vesels bultskrūvju loks, un diviem pārējiem ir redzamas dažas pamatnes brusu skrūves. Ceturtais lielgabals kopā ar visu baterijas munīciju tika uzspridzināts 1917. gadā, un ir palicis tikai liels krāteris.

Šis memoriāls atrodas Pilistveres kapos.

Memoriāla izveide sākās 1988. gadā, un 300 cilvēku pulcējās pie šī pasākuma. Brīvprātīgo kopīgie centieni turpinās līdz pat šai dienai, katru gadu piemiņas zīmei veicot uzlabojumus. Ideja par memoriālu radusies brīvības cīnītājai Laglei Parekai.

Tās centrā atrodas akmeņu krūze, ko no Igaunijas, Sibīrijas un vēl tālākām vietām atveduši igauņu emigranti. Cairnu vainago liels krusts. Krusta pakāje ir simboliska kapavieta, pie kuras igauņi nes klintis, lai pieminētu uz Sibīriju izsūtītos tuviniekus.

Cairnu ieskauj laukakmeņi — pa vienam katram apgabalam, kurus projektējis Aate-Heli Õun un kas uzstādīti pa posmiem.

Pie memoriāla atrodas piemiņas akmeņi Černobiļas radiācijas upuriem, mežabrāļiem, NKVD darba kolonnās iesauktajiem, Igaunijas brīvprātīgajiem Somijas armijā un brīvības cīnītājiem. Tos visus izstrādāja Endels Palmiste.

Papildus kalvam pie memoriāla ir iestādīts vairāk nekā 2000 piemiņas koku birzs. Birzu projektējis slavenais ainavu arhitekts Andress Lēvalds.

Vēsturiskajā Pilistveres pastorātā, kas kalpo kā galvenā ēka piemiņas vietā, atrodas arhīvs un Igaunijas Vēstures muzeja izstāde par Igaunijas okupāciju.

Brīvības cīņās kritušo Dienvidigaunijas kareivju piemiņai veidotajā piemineklī attēlota nezināma kareivja statuja uz augstas pamatnes. Viņam pie sāniem karājas zobens, vienā rokā viņš tur karogu, bet otra roka ir izstiepta gaisā. Sākotnējo pieminekli atklāja leitnanta Jūlija Kuperjanova 31. dzimšanas dienā 1925. gada 11. oktobrī, bet padomju režīms to iznīcināja 1940. gada 21. septembra naktī. Pieminekli tā kādreizējā atrašanās vietā Kuperjanova ielā Valgā atklāja 2013. gada 16. augustā. Oriģinālo pieminekli 1925. gadā veidoja tēlnieks Amandus Ādamsons, kurš arī uzraudzīja bronzas skulptūras liešanas procesu Itālijā. Skulptūru pilnā izmērā atjaunoja tēlnieks Jāks Soanss. Restaurācijas darbus organizēja bezpeļņas organizācija “VIKP” (Pastāvīgā patriotiskās izglītības ekspozīcija Valgā), Valgas pilsētas un apriņķa pašpārvalde un Igaunijas Kara muzejs.